Dzeramo ūdeni visā Latvijā iegūst no drošiem pazemes ūdens resursiem un Rīgā atsevišķiem rajoniem – no Daugavas. Centralizētajā ūdensapgādes sistēmā dzeramo ūdeni regulāri monitorē un tas atbilst valstī un Eiropā noteiktajiem standartiem, tas ir drošs un piemērots dzeršanai.

Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs norāda, ka Latvijā pazemes ūdeņi ir sastopami dziļumā no dažiem desmitiem cm līdz pat 1,5 km dziļumam, līdz ar to mēs Latvijā esam bagāti ar dažāda sastāva un labas kvalitātes drošiem pazemes ūdens resursiem, kas ir galvenais dzeramā ūdens resurss Latvijā (ārpus Rīgas – vienīgais).

Tīrs dzeramais ūdens nenozīmē to, ka tas ir pilnībā sterils. Ja ūdens ir pilnībā attīrīts un nesatur tajā šķīdušos sāļus, tad tas ir destilēts ūdens jeb tehniskais ūdens un var apdraudēt cilvēka veselību. Tāpēc dzeramo ūdeni no centralizētas ūdensapgādes sistēmas nav ieteicams papildus attīrīt, jo tajā ir dažādi mikroelementi un makroelementi, piem., Mg, Ca, K, Na, kas labvēlīgi ietekmē cilvēka organismu.

Uz fasēto dzeramo ūdeni un krāna ūdeni attiecas vienlīdzīgas kvalitātes un drošības prasības. Līdz ar to lielākoties pudelēs ir tieši tāds pats ūdens kā tas, kas ir pieejams ūdens krānā no centralizētas sistēmas.

Ja notecināts aukstais ūdens no centralizētās ūdensapgādes sistēmas mājoklī ir dzidrs, ar patīkamu, atsvaidzinošu garšu, bez specifiskas krāsas un smaržas, tad vari būt pārliecināts, ka tas ir tīrs, drošs un piemērots dzeršanai.

O, jā! Un vairāk nekā 300 reižu! Vismaz 2/3 gadījumu fasētā dzeramā ūdens un krāna ūdens kvalitāte ir identiska, līdz ar to tie ir vienādi produkti. Tomēr vidējā krāna ūdens cena Latvijā ir aptuveni 1,60 eiro par 1 m3 jeb 0,0016 eiro par litru. Fasēta dzeramā ūdens cena lielveikalā mēdz sasniegt pat vairāk nekā 1 eiro par 1 litru.

Centralizētās ūdensapgādes sistēmās ūdensapgādes uzņēmumi ūdens kvalitātes monitoringu veic regulāri atbilstoši MK noteikumiem Nr. 547 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība”. Papildus neatkarīgu uzraudzību veic arī Veselības inspekcija. Savukārt strauta ūdens kvalitāti nevienam nav pienākuma uzraudzīt. Ļoti atsevišķos gadījumos to brīvprātīgi veic pašvaldība.

Turklāt avota ūdenim arī ir savi apdraudējumi, kas iespējami no tuvumā esošajām dzīvojamām mājām ar, piemēram, vietēju kanalizācijas sistēmu, iespējams gruntsūdeņu, lauksaimniecības un dzīvās dabas piesārņojums u.c.

Mājās visbiežāk tiek uzstādīti tā dēvētie mehāniskie diegu filtri, kas no ūdens atdala mazas ūdenī esošās daļiņas. Latvijas pazemes ūdens resursos visbiežāk sastopamais ķīmiskais elements ir dzelzs, kas ir svarīgs cilvēka organismam, tomēr ūdenim var veidot nepatīkamu smaržu, garšu un krāsu. Tādēļ visās Latvijas centralizētās ūdensapgādes sistēmās ūdens tiek atdzelžots, bet ne līdz absolūtai nullei, jo tiek saglabāta minimālā, cilvēka veselībai nepieciešamā dzelzs koncentrācija. Ceļā no ūdens attīrīšanas iekārtām līdz mājoklim dzelzs var pārvērsties cietā formā un uzkrāties mājas ūdens filtrā, kas to padara brūnu, it sevišķi pēc tuvumā esošiem ugunsdzēsības vai remonta darbiem.

Brūnais ūdens nav kaitīgs, bet ir nepatīkams, tādēļ nepieciešams to notecināt, līdz ūdens atkal ir svaigs un atspirdzinošs.

Nē! Kalcijs un magnijs jeb kaļķis ir vieni no cilvēka organismam svarīgākajiem minerāliem, kas galvenokārt nepieciešami kauliem, zobiem, muskuļiem un smadzenēm. Pasaules Veselības organizācija iesaka dzeramajā ūdenī saglabāt pēc iespējas augstu kalcija un magnija koncentrāciju, tos no dzeramā ūdens neattīrot. Latvijā dzeramais ūdens satur augstu kalcija un magnija koncentrāciju, kas nereti, vārot ūdeni, veido nosēdumus tējkannā. Tātad, kas ir labs cilvēka veselībai, nav labs tējkannai, un otrādi.

Latvijā dzeramais ūdens jeb krāna ūdens ir drošs dzeršanai bez vārīšanas. Tas atbilst dzeramā ūdens nekaitīguma prasībām un ir piemērots tūlītējai lietošanai. Dubulta vārīšana vai pat vienreizēja vārīšana negatīvi ietekmē ūdens garšu, jo vārīšanas laikā no ūdens izdalās kalcijs un magnijs, kas ir svarīgas vielas cilvēka organismam, un ūdens zaudē savu pievienoto vērtību. Turklāt nav nekādu zinātnisku pierādījumu par to, ka dubulta vārīšana padarītu ūdeni drošāku.

Nē! Ar legionellozi nav iespējams saslimt, dzerot ūdeni no krāna! Jā, baktērijas var nonākt santehnikā, tur dzīvot un vairoties, taču apdraudējums var rasties tikai tad, ja tā nonāk cilvēka plaušās, nevis kuņģī. Tas var notikt, ūdenim intensīvi iztvaikojot, piemēram, mazgājoties dušā un ieelpojot nelabvēlīgos mikroorganismus. Lai no tā izvairītos, karsto ūdeni ir nepieciešams regulāri izkarsēt līdz vismaz +55 °C temperatūrai, pie kuras nelabvēlīgie mikroorganismi iet bojā.

Temperatūra ietekmē mūsu garšas receptoru jutīgumu un to, kā mūsu smadzenes interpretē garšu. Salduma receptori visjutīgākie ir ap 30–35 °C temperatūru, bet aukstā ūdenī to aktivitāte samazinās. Turklāt zemākā temperatūrā cukura molekulas mazāk efektīvi saistās ar receptoriem, smadzenēm reģistrējot vājāku saldumu sajūtu. Tāpēc auksts ūdens var samazināt saldas garšas uztveri.

Nē! Lai gan visās Latvijas pilsētās ūdensapgādē izmantotais ūdens tiek iegūts no pazemes, tas var garšot ļoti dažādi. Ūdens garša ir saistīta ar tajā izšķīdušo sāļu koncentrāciju un saturu jeb mineralizācijas pakāpi. Tas nozīmē, ka ūdens Liepājā var garšot daudz citādāk nekā Madonā, pat Rīgā dažādos mikrorajonos ūdens var garšot atšķirīgi. Ja auksts dzeramais ūdens no krāna garšo netipiski, tas neliecina par ūdens drošumu vai kvalitāti, bet gan par tā citādu ieguves vietu un attīrīšanas tehnoloģiju.

Latvijā tikai atsevišķās dzeramā ūdens sagatavošanas stacijās ikdienā veic dzeramā ūdens hlorēšanu, taču tā koncentrācija nepārsniedz 0,2 mg/l, kas nozīmē, ka hlora daudzums cilvēkam nav ne sasmaržojams, ne sagaršojams – tā ir liela privilēģija pasaules mērogā. Hloru iespējams sajust 1–2 reizes gadā, kad tiek veikta ūdensapgādes sistēmu profilaktiskā uzturēšana, bet šajos gadījumos sabiedrība par iespējamām garšas un smaržas izmaiņām tiek informēta.

Nē! Normālai cilvēka organisma fizioloģisko procesu norisei ir nepieciešams ūdens. Cilvēka organismā ir apmēram 60%–70% ūdens, kas piedalās barības vielu šķīdināšanā un tālākā pārnešanā ar asinīm anabolisma un katabolisma procesos, sārņu izvadīšanā un ķermeņa temperatūras regulēšanā. Tāpēc cilvēkam dienā jāuzņem pietiekami daudz ūdens. Ja tā nenotiek, cilvēks var kaitēt savam organismam, vielmaiņas procesiem un akūtos gadījumos var pat iestāties nāve.

Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, Austrijā, Vācijā un citur kafejnīcās un restorānos nereti tiek piedāvāts bezmaksas dzeramais ūdens. Kaut gan tas nav obligāti, bet šī tiek uzskatīta par labo praksi, ņemot vērā salīdzinoši nelielās centralizētās ūdensapgādes dzeramā ūdens izmaksas uz 1 l ūdens.