Brūns un duļķains dzeramais ūdens - cēloņi, bīstamība un rīcība
- Ū vitamīns
- Sep 16
- 5 min read
Iedomājieties mirkli, kad atverat krānu, lai iedzertu glāzi atsvaidzinoša ūdens, bet tā vietā ieraugāt brūnu vai duļķainu šķidrumu. Šāda nepatīkama pieredze ir gadījusies teju katram un liek pievērst uzmanību ūdens apgādes sistēmas iespējamām problēmām un to ietekmei uz patērētājiem.
Dzeramā ūdens kvalitāte ir būtisks sabiedrības veselības un labklājības aspekts. Lai nodrošinātu nemainīgi augstu ūdens kvalitāti, tiek veikti dažādi pasākumi, sākot no zinātniskiem pētījumiem un inovatīvu tehnoloģiju izstrādes līdz regulārai ūdensvadu tīklu uzturēšanai. Tomēr reizēm iedzīvotāji var saskarties ar situāciju, kad ūdens no krāna tek brūns vai duļķains.
Latvijas pazemes ūdeņos ir dabiski sastopama paaugstināta dzelzs un mangāna koncentrācija. Ūdens, filtrējoties cauri zemes slāņiem, var šķīdināt dzelzi un mangānu saturošus minerālus. Tādējādi šie metāli var nonākt ūdens avotos, piemēram, dziļurbumos. Svaigi iegūts gruntsūdens ar izšķīdušu dzelzi un mangānu parasti ir dzidrs, jo šie metāli ir jonu formā, taču, kad gruntsūdens, kas satur izšķīdušu dzelzi (Fe2+) un mangānu (Mn2+), nonāk saskarē ar gaisu vai citiem oksidētājiem cauruļvados, notiek oksidēšanās reakcija. Šīs reakcijas rezultātā izšķīdušie joni pārvēršas par nešķīstošiem savienojumiem, piemēram, dzelzs oksīdu (Fe2O3) un mangāna oksīdu (MnO2). Laika gaitā nešķīstošie dzelzs un mangāna savienojumi, kas ir brūnā vai melnā krāsā, var nogulsnēties uz cauruļvadu iekšējām sienām, veidojot aplikumu. Ūdens plūsmas ātruma vai virziena izmaiņas, kā arī spiediena svārstības var izraisīt šo nogulumu atslāņošanos, tādējādi mājās nonāk tā dēvētais rūsainais ūdens ar dzelzs un mangāna oksīda klātbūtni, kas ūdenim piešķir nepatīkamu nokrāsu.[1]
Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization (PVO)) noteiktajos dzeramā ūdens standartos dzelzs koncentrācija netiek limitēta, vienlaikus rekomendējot nepārsniegt 0,3 mg/l. Šī ir tā robeža, virs kuras var sajust dzelzs piegaršu ūdenī (dejonizētā ūdenī tā ir 0,04 mg/l). Vidējā cilvēkam nāvējoša dzelzs doza ir 200–250 mg/kg cilvēka svara, bet, uzņemot 0,4–1 mg/kg dienā, netiek radīta būtiska negatīva ietekme uz cilvēka veselību. Lai gan ir daži pētījumi, kuros konstatēts, ka dzelzs var negatīvi ietekmēt cilvēka veselību, lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka, lietojot ūdeni ar dzelzs koncentrāciju 0,3–1 mg/l, cilvēka veselība nav apdraudēta. Tomēr Eiropas Savienībā noteiktais dzelzs normatīvs dzeramajā ūdenī ir 0,2 mg/l, bet mangāna – 0,05 mg/l.[2]
Lai arī brūns ūdens visbiežāk nav veselībai bīstams, labāk izvairīties no tā dzeršanas un ēdiena gatavošanas ar to. Ir svarīgi zināt, ka šāda ūdens vārīšana nepalīdzēs atbrīvoties no rūsas daļiņām vai smagajiem metāliem.
Bet ūdeni var tecināt – atvērt aukstā ūdens krānu un ļaut ūdenim tecēt dažas minūtes, līdz tas kļūst dzidrs.
Jāizvairās tecināt karsto ūdeni, jo tas var ievilkt rūsas daļiņas karstā ūdens sildītājā, kā arī nav ieteicams mazgāt veļu, jo brūns ūdens var neatgriezeniski sabojāt baltu un gaišu veļu, iekrāsojot to. Ir jāsazinās ar ūdensapgādes uzņēmumu, ja ūdens, to krānā tecinot, paliek nemainīgi brūns ilgāk par dažām minūtēm vai tas atkārtojas bieži. Obligāti jāinformē ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējs, kurš var pārbaudīt ūdens kvalitāti un novērst problēmu.
Uzduļķots ūdens atšķirībā no brūnā ūdens, kas parasti norāda uz rūsas klātbūtni, bieži vien liecina par daļiņu vai vielu klātbūtni, kas ūdenī izšķīdušas vai suspendētas. Tomēr viens no visizplatītākajiem un nekaitīgākajiem duļķaina ūdens iemesliem ir gaisa burbuļi. Gaiss ūdensvados var nonākt pēc:
ūdens padeves pārtraukumiem;
cauruļu remontdarbiem;
ūdens spiediena svārstībām;
ūdens sagatavošanas.
Gaisa burbuļi ūdenī izskatās kā pienaini balts vai duļķains ūdens, kas, pastāvot glāzē, pakāpeniski dzidrinās no apakšas uz augšu. Tāds ūdens ir pilnībā nekaitīgs.
Duļķainību var izraisīt arī nogulšņu un sedimentu pacelšanās ūdensvadu sistēmā:
atdalījušies nosēdumi – vecākos cauruļvados laika gaitā var uzkrāties dažādi nosēdumi (smiltis, māls, kaļķakmens, rūsas daļiņas). Pēkšņas ūdens plūsmas vai spiediena izmaiņas (piemēram, ugunsdzēsības darbi, cauruļu skalošana, ūdensvada plīsums) var šos nosēdumus atdalīt un sajaukt ar ūdeni;
dūņas un māls – ja ūdens avots ir no virszemes ūdenstilpēm (upēm, ezeriem), spēcīgu lietusgāžu vai plūdu laikā ūdenī var nonākt palielināts dūņu un māla daļiņu daudzums, kas padara ūdeni duļķainu.
Retāk duļķainību var izraisīt mikroorganismu un aļģu klātbūtne, īpaši tad, ja ūdens nāk no nepietiekami apstrādātiem virszemes avotiem. Tas ir retāk sastopams centralizētajās ūdensapgādes sistēmās, jo ūdens tajās tiek dezinficēts.
Latvijā Ministru kabineta noteikumi Nr. 547 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” nosaka, ka dzeramā ūdens duļķainībai ir jābūt robežās no 0,3 līdz 1 NTU (nefelometriskās duļķainības vienības). PVO kā maksimālo pieļaujamo vērtību ir noteikusi 5 NTU. Ja krāna ūdens ir acīmredzami duļķains, tas, visticamāk, neatbilst šiem standartiem.[3]
Lai arī visbiežāk duļķainība ir nekaitīga, bez ūdens analīzēm nevar noteikt, kas tieši to izraisa. Tādēļ, ja ūdens ir duļķains:
nevārītu to nedzert un neizmantot ēdiena gatavošanai;
nevārītu to nedot mājdzīvniekiem;
nemazgāt veļu;
nekavējoties ziņot savam ūdensapgādes uzņēmumam. Pakalpojuma sniedzējs veiks ūdens kvalitātes analīzes un noteiks precīzu problēmas cēloni, kā arī ieteiks drošas lietošanas vadlīnijas vai veiks nepieciešamos sistēmas remontdarbus.
Lai iepriekšminētās problēmas novērstu, bieži vien risinājums ir sistemātiska un regulāra ūdensapgādes tīklu skalošana. Šī procedūra ir būtiska, lai nodrošinātu nemainīgi augstu ūdens kvalitāti un novērstu nepatīkamus pārsteigumus patērētājiem. Tīklu skalošana palīdz atbrīvot cauruļvadus no uzkrātajām nogulsnēm, dūņām, rūsas daļiņām un citiem piemaisījumiem, kas laika gaitā var ietekmēt ūdens krāsu, smaržu un garšu.
“Skalojot cauruļvadus, uzlabojas ūdens kvalitāte un garšas īpašības, samazinās daļiņu ietekme uz dzeramā ūdens skaitītājiem, proti, uzlabojās to precizitāte, savlaicīgi tiek sakārtota ūdensvada infrastruktūra – regulāri tiek veikta aizbīdņu, hidrantu pārbaude un nepieciešamības gadījumā to nomaiņa. Līdz ar to ilgtermiņā rodas līdzekļu ekonomija. Samazinās iedzīvotāju sūdzību skaits, kas savukārt pozitīvi ietekmē uzņēmuma tēlu un reputāciju,” uz ieguvumiem norāda Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieks Jānis Rubulis.[4]
RTU zinātnieki radījuši pārvietojamas iekārtas prototipu, kas spēj konstatēt nogulšņu apjomu caurulēs un tīrīt tās. Iekārta tapusi ar universitātes Zinātnes un inovācijas centra palīdzību, kurā kopā sadarbojas studenti, zinātnieki un dažādu nozaru uzņēmumi. Tā aprīkota ar sensoriem, kas apkopo informāciju par ūdens caurplūdi, spiedienu un duļķainību.[5] Šie dati ir kritiski svarīgi, lai precīzi noteiktu problemātiskās vietas tīklā, novērtētu nosēdumu daudzumu un optimizētu tīrīšanas procesu. Šīs tehnoloģijas attīstība ir svarīgs solis ūdensapgādes infrastruktūras pārvaldībā. Tā ļauj pāriet no reaktīvas (reaģēšanas uz sūdzībām) uz proaktīvu (preventīvu) uzturēšanas stratēģiju. Iespēja precīzi identificēt problēmzonas nozīmē to, ka ūdensvadu skalošana var tikt veikta daudz efektīvāk, samazinot resursu patēriņu un traucējumus patērētājiem. Šāda pieeja papildus tūlītējiem ūdens kvalitātes un garšas uzlabojumiem būtiski veicina arī cauruļvadu infrastruktūras ilgmūžību. Regulāri attīrot uzkrātos nosēdumus, tā palīdz samazināt iekšējo koroziju un uztur optimālu plūsmas jaudu, nodrošinot tīkla efektivitāti.
Piekļuve tīram un drošam dzeramajam ūdenim ir pamatvajadzība, un ir svarīgi saprast, kāpēc reizēm no krāna tek brūns vai duļķains ūdens. Kopīgie centieni – gan patērētāju izpratne un atbildīga rīcība, gan pakalpojumu sniedzēju preventīvas darbības un zinātniskās inovācijas – nodrošina, ka sabiedrība var paļauties uz kvalitatīvu un drošu dzeramā ūdens piegādi ikdienā.
[3] https://likumi.lv/ta/id/345861-dzerama-udens-obligatas-nekaitiguma-un-kvalitates-prasibas-monitoringa-un-kontroles-kartiba
