Brūns un duļķains dzeramais ūdens – cēloņi, bīstamība un rīcība
- Ū vitamīns
- Sep 16, 2025
- 5 min read
Updated: Nov 11, 2025
Iedomājieties mirkli, kad atverat krānu, lai iedzertu glāzi atsvaidzinoša ūdens, bet tā vietā ieraugāt brūnu vai duļķainu šķidrumu. Šāda nepatīkama pieredze ir gadījusies teju katram un liek pievērst uzmanību ūdensapgādes sistēmas iespējamām problēmām un to ietekmei uz patērētājiem.
Dzeramā ūdens kvalitāte un drošums ir būtisks sabiedrības veselības un labklājības aspekts.
Lai nodrošinātu nemainīgi augstu ūdens kvalitāti un drošumu, veic dažādus pasākumus, sākot no zinātniskiem pētījumiem un inovatīvu tehnoloģiju izstrādes līdz regulārai ūdensvadu tīklu uzturēšanai.
Tomēr reizēm iedzīvotāji, kas izmanto ūdeni no centralizētas ūdensapgādes sistēmas, var saskarties ar situāciju, kad ūdens no krāna tek brūns vai duļķains.
Latvijas pazemes ūdeņos ir dabiski sastopama paaugstināta dzelzs un mangāna koncentrācija. Ūdens, filtrējoties cauri zemes slāņiem, var šķīdināt dzelzi un mangānu saturošus minerālus. Tādējādi šie metāli var nonākt ūdens avotos, piemēram, dziļurbumos. Svaigi iegūts gruntsūdens ar izšķīdušu dzelzi un mangānu parasti ir dzidrs, jo šie metāli ir jonu formā, taču tad, kad gruntsūdens, kas satur izšķīdušu dzelzi (Fe2+) un mangānu (Mn2+), nonāk saskarē ar gaisu vai citiem oksidētājiem dzeramā ūdens sagatavošanas iekārtās vai cauruļvados, notiek oksidēšanās reakcija. Šīs reakcijas rezultātā izšķīdušie joni pārvēršas par nešķīstošiem savienojumiem, piemēram, dzelzs oksīdu (Fe2O3) un mangāna oksīdu (MnO2). Tieši šis ķīmiskais process tiek izmantots teju ikkatrā Latvijas centralizētā ūdensapgādes sistēmā, īstenojot ūdens atdzelžošanu, kuras laikā dzelzs koncentrācija ūdenī tiek būtiski samazināta, bet ne līdz pilnīgai nullei, līdz ar to procesi var nedaudz turpināties arī ūdensapgādes tīklos. Laika gaitā nešķīstošie dzelzs un mangāna savienojumi, kas ir brūnā vai melnā krāsā, var nogulsnēties uz cauruļvadu iekšējām sienām, veidojot aplikumu.
Ūdens plūsmas ātruma vai virziena izmaiņas, kā arī spiediena svārstības var izraisīt šo nogulumu atslāņošanos, tādējādi mājās nonāk tā saucamais dēvētais rūsainais ūdens ar dzelzs un mangāna oksīda klātbūtni, kas ūdenim piešķir nepatīkamu nokrāsu, smaržu un garšu.
Pasaules veselības organizācijas noteiktajos dzeramā ūdens standartos dzelzs koncentrācija netiek limitēta, vienlaikus rekomendējot nepārsniegt 0,3 mg/l. Šī ir tā robeža, virs kuras var sajust dzelzs piegaršu ūdenī (dejonizētā ūdenī tā ir 0,04 mg/l). Vidējā cilvēkam nāvējošāa dzelzs doza ir 200-250 mg/kg cilvēka svara, bet, uzņemot 0,4-1 mg/kg dienā, tiek nodrošināts cilvēka organismam nepieciešamais dzelzs daudzums. Lai gan ir daži pētījumi, kuros konstatēts, ka dzelzs var negatīvi ietekmēt cilvēka veselību, tomēr zinātniskie pierādījumi liecina, ka, lietojot ūdeni ar dzelzs koncentrāciju no 0,3 līdz 1 mg/l, cilvēka veselība nav apdraudēta. Lai nodrošinātu nemainīgu ūdens garšu, krāsu un smaržu, Eiropas Savienībā noteiktais dzelzs normatīvs dzeramajā ūdenī ir 0,2 mg/l, bet mangāna – 0,05 mg/l.[1]
Lai arī brūns ūdens visbiežāk nav veselībai bīstams, gadījumos, kad tam ir ļoti izteikta krāsa vai smarža, labāk ir izvairīties no tā dzeršanas bez papildus apstrādes, kamēr tas nav atgriezies normālā krāsā.
Ir svarīgi, ka vārīšana nepalīdzēs atbrīvoties no rūsas daļiņām.
Tas, ko var darīt, ir:
tecināt ūdeni;
atvērt aukstā ūdens krānu un ļaut ūdenim tecēt dažas minūtes, līdz tas kļūst dzidrs;
izvairīties tecināt karsto ūdeni, jo tas var ievilkt rūsas daļiņas karstā ūdens sildītājā;
nemazgāt veļu. Brūns ūdens var neatgriezeniski sabojāt baltu un gaišu veļu, iekrāsojot to;
sazināties ar ūdensapgādes uzņēmumu vai namu apsaimniekotāju, ja ūdens paliek brūns ilgāk par dažām minūtēm vai ja tas atkārtojas bieži;
obligāti informēt savu ūdensapgādes vai namu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju, kurš var pārbaudīt ūdens kvalitāti un novērst problēmu.
Uzduļķots ūdens jeb pelēcīgs ūdens ar smalkiem burbulīšiem, atšķirībā no brūnā ūdens, kas parasti norāda uz rūsas klātbūtni, bieži vien liecina par daļiņu vai vielu klātbūtni, kas izšķīdušas vai suspendētas ūdenī. Viens no visizplatītākajiem un nekaitīgākajiem duļķaina ūdens iemesliem ir gaisa burbuļi.
Gaiss dabīgi šķīst ūdenī, un strauju spiediena izmaiņu rezultātā, piemēram, ūdenim izplūstot no ūdensapgādes sistēmas glāzē, ūdenī izšķīdušais gaiss pārvēršas gāzveida stāvoklī un rodas smalki burbulīši, kas rada iespaidu par pelēcīgu vai pienaini baltu ūdeni.
Gaiss ūdensvados var nonākt pēc:
ūdens padeves pārtraukumiem;
cauruļu remontdarbiem;
ūdens spiediena svārstībām;
ūdens sagatavošanas.
Pastāvot glāzē, ūdens pakāpeniski dzidrinās no apakšas uz augšu, gāzēm jeb gaisam izplūstot atpakaļ atmosfērā. Tas ir pilnīgi nekaitīgs.
Lai iepriekš minētās problēmas novērstu, daudzos gadījumos risinājums ir sistemātiska un regulāra ūdensapgādes tīklu skalošana. Šī procedūra ir būtiska, lai nodrošinātu nemainīgi augstu ūdens kvalitāti un novērstu nepatīkamus pārsteigumus patērētājiem. Tīklu skalošana palīdz atbrīvot cauruļvadus no uzkrātajām nogulsnēm, dūņām, rūsas daļiņām un citiem piemaisījumiem, kas laika gaitā var ietekmēt ūdens krāsu, smaržu un garšu.
Ūdenssaimniecības īsteno plānveida ūdensvadu skalošanas programmu, kuras rezultāti ir acīmredzami – to apliecina arī pēdējos gados ievērojami mazākais iedzīvotāju sūdzību skaits, piemēram, Rīgā uz 2021. gada sākumu, kopumā šādā veidā bija izskaloti jau aptuveni 43% no visiem ūdensvada tīkliem, kuru kopējais garums ir 1482 kilometri.
“Skalojot cauruļvadus, uzlabojas ūdens kvalitāte un garšas īpašības, samazinās daļiņu ietekme uz dzeramā ūdens skaitītājiem, proti, uzlabojas to precizitāte, savlaicīgi tiek sakārtota ūdensvada infrastruktūra – regulāri tiek veikta aizbīdņu, hidrantu pārbaude un nepieciešamības gadījumā to nomaiņa. Līdz ar to ilgtermiņā rodas līdzekļu ekonomija. Samazinās iedzīvotāju sūdzību skaits, kas savukārt pozitīvi ietekmē uzņēmuma tēlu un reputāciju,” uz ieguvumiem norāda Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieks Jānis Rubulis.[2]
RTU zinātnieki ir radījuši pārvietojamas iekārtas prototipu, kas spēj konstatēt nogulšņu apjomu caurulēs un tīrīt tās. Iekārta tapusi ar universitātes Zinātnes un inovāciju centra palīdzību, kurā kopā sadarbojas studenti, zinātnieki un dažādu nozaru uzņēmumi. Tā aprīkota ar sensoriem, kas apkopo informāciju par ūdens caurplūdi, spiedienu un duļķainību.[3] Šie dati ir kritiski svarīgi, lai precīzi noteiktu problemātiskās vietas tīklā, novērtētu nosēdumu daudzumu un optimizētu tīrīšanas procesu.
Šīs tehnoloģijas attīstība ir svarīgs solis ūdensapgādes infrastruktūras pārvaldībā. Tā ļauj pāriet no reaktīvas (reaģēšanas uz sūdzībām) uzturēšanas stratēģijas uz proaktīvu (preventīvu) uzturēšanas stratēģiju. Iespēja precīzi identificēt problēmzonas nozīmē to, ka ūdensvadu skalošana var tikt veikta daudz efektīvāk, samazinot resursu patēriņu un traucējumus patērētājiem. Šāda pieeja papildus tūlītējiem ūdens kvalitātes un garšas uzlabojumiem, būtiski veicina arī cauruļvadu infrastruktūras ilgmūžību. Regulāri attīrot uzkrātos nosēdumus, tā palīdz samazināt iekšējo koroziju un uztur optimālu plūsmas jaudu, nodrošinot tīkla efektivitāti.
Duļķainību var izraisīt arī nogulšņu un sedimentu pacelšanās ūdensvadu sistēmā:
atdalījušies nosēdumi – vecākos cauruļvados laika gaitā var uzkrāties dažādi nosēdumi (smiltis, māls, kaļķakmens, rūsas daļiņas). Pēkšņas ūdens plūsmas vai spiediena izmaiņas (piemēram, ugunsdzēsības darbi, cauruļu skalošana, ūdensvada plīsums) var šos nosēdumus atdalīt un sajaukt ar ūdeni;
dūņas un māls – ja ūdens avots ir no virszemes ūdenstilpēm (upēm, ezeriem), spēcīgu lietusgāžu vai plūdu laikā ūdenī var nonākt palielināts dūņu un māla daļiņu daudzums, kas ūdeni padara duļķainu.
Retākos gadījumos duļķainību var izraisīt mikroorganismu un aļģu klātbūtne, īpaši tad, ja ūdens nāk no nepietiekami apstrādātiem virszemes avotiem. Tas ir retāk sastopams centralizētajās ūdensapgādes sistēmās, jo ūdens tiek dezinficēts.
Latvijā Ministru kabineta noteikumi Nr. 547 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" nosaka, ka dzeramā ūdens duļķainībai ir jābūt robežās no 0,3 līdz - 1 NTU (nefelometriskās duļķainības vienības).
Pasaules veselības organizācija kā maksimālo pieļaujamo vērtību ir noteikusi 5 NTU. Ja krāna ūdens ir acīmredzami duļķains, tas, visticamāk, neatbilst šiem standartiem.[4]
Lai arī visbiežāk duļķainība ir nekaitīga, bez ūdens analīzēm nevar noteikt, kas tieši to izraisa. Tādēļ, ja ūdens ir duļķains:
nevārītu to nedzert un neizmantot ēdiena gatavošanai;.
nevārītu to nedot mājdzīvniekiem;.
izvairīties no veļas mazgāšanas;.
nekavējoties ziņot savam ūdensapgādes uzņēmumam. Pakalpojuma sniedzējs veiks ūdens kvalitātes analīzes un noteiks precīzu problēmas cēloni, kā arī ieteiks drošas lietošanas vadlīnijas vai veiks nepieciešamos sistēmas remontdarbus.
Piekļuve tīram un drošam dzeramajam ūdenim ir ikviena pamatvajadzība, un ir svarīgi saprast, kāpēc reizēm no krāna tek brūns vai duļķains ūdens.
Kopīgie centieni – gan patērētāju izpratne un atbildīga rīcība, gan pakalpojumu sniedzēju preventīvas darbības un zinātniskās inovācijas – nodrošina to, ka sabiedrība var paļauties uz kvalitatīvu un drošu dzeramā ūdens piegādi ikdienā.
