Cik daudz dzeramā ūdens mēs patērējam?
- Ū vitamīns
- Oct 27
- 4 min read
Kad tu ēd hamburgeru, tu domā par kalorijām, bet reti kad – par ūdeni. Patiesībā viena liellopa gaļas kotlete sevī slēpj vairāk nekā 2000 litrus ūdens, kas izmantots lopbarības audzēšanā, dzīvnieka dzirdināšanā un gaļas pārstrādē.
Lai izaudzētu vienu kilogramu liellopa gaļas, nepieciešami aptuveni 15 000 litru ūdens, bet vienas kafijas tases tapšanai – ap 140 litri. Šādi piemēri uzskatāmi parāda, ka aiz katra mūsu ikdienas produkta slēpjas milzīgs ūdens patēriņš, kas bieži vien nav redzams.
Šo kopējo patēriņu apraksta jēdziens “ūdens pēda”, kas ietver gan tiešo ūdens izmantošanu, gan netiešo – ūdeni, kas izlietots ražošanas procesā vai audzējot izejvielas.
Ūdens pēda tiek iedalīta trīs daļās: zaļajā, zilajā un pelēkajā. Zaļā ūdens pēda ir nokrišņu ūdens daļa, kas uzkrājas augsnes sakņu zonā un pēc tam iztvaiko, tiek transpirēta vai iekļaujas augu biomasā. Tā ir īpaši nozīmīga lauksaimniecības, dārzkopības un mežsaimniecības produktiem. Zilā ūdens pēda – ūdens, kas iegūts no virszemes vai pazemes resursiem un kas vai nu iztvaiko, tiek iekļauts produktā, vai arī tiek paņemts no viena ūdensobjekta un atgriezts citā vai tajā pašā ūdensobjektā, bet citā laikā. Zilo ūdens pēdu veido apūdeņotā lauksaimniecība, rūpniecība un mājsaimniecību patēriņš. Savukārt pelēkā ūdens pēda ir saldūdens daudzums, kas nepieciešams, lai atšķaidītu piesārņojumu līdz noteiktiem ūdens kvalitātes standartiem. Tā ietver piesārņojumu, kas tiek novadīts gan tieši saldūdens resursos caur cauruļvadiem, gan netieši – ar noteci vai izskalošanos no augsnes, necaurlaidīgām virsmām vai citiem difūziem avotiem. Piemēram, no visas liellopa gaļas ūdens pēdas 93% ir zaļā, 4% – zilā un 3% – pelēkā daļa.[1]
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā ūdens resursu kopējais ieguves apjoms pēdējos piecos gados ir bijis relatīvi stabils – ap 170–200 milj. m³ gadā, no tā aptuveni 35–40% tiek izmantoti centralizētajā ūdensapgādē mājsaimniecībām un komunālajiem pakalpojumiem, 8–12% – rūpniecībā, bet vairāk nekā puse – dažādās citās tautsaimniecības nozarēs, tostarp lauksaimniecībā un akvakultūrā.[2]
Lielākā daļa dzeramā ūdens Latvijā nāk no pazemes avotiem, kas nodrošina stabilu kvalitāti, taču tā ieguvi stingri regulē vides atļaujas.
Rīgā 2024. gadā aptuveni 52% no dzeramā ūdens tika iegūts no Daugavas ūdenskrātuvēm, bet 48% – no pazemes artēziskajiem urbumiem.[3]
Atsevišķos reģionos ūdens patēriņš ir ļoti atšķirīgs. Zemgalē karstās vasarās liela nozīme ir lauku apūdeņošanai un lopkopībai, piemēram, saskaņā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru viena govs diennaktī izdzer aptuveni 4–5 litrus ūdens uz katru apēsto sausnas kilogramu; ja govs patērē, teiksim, 10 kg sausnas barības dienā, dzirdināšanai tiek izlietoti aptuveni 40–50 litri ūdens. Tas skaidri parāda, ka lielās fermās lopkopībai nepieciešamais ūdens apjoms dienā var sasniegt vairākus kubikmetrus.[4]
Kurzemē un citos galvenajos akvakultūras reģionos pārsvarā darbojas zivju audzētavas ar caurplūdes tipa dīķiem vai baseiniem. Sezonas laikā šīm saimniecībām cauri dīķiem vai baseiniem jāvirza desmitiem vai pat simtiem tūkstoši līdz miljoni kubikmetru ūdens, lai nodrošinātu pietiekamu ūdens apmaiņu un skābekļa uzturēšanu un lai izvadītu vielmaiņas atkritumus. Lai gan liela daļa šī ūdens pēc tam var atgriezties upēs vai grāvjos kā izplūdes (notekūdeņi), tas bieži tiek uzskaitīts kā daļa no kopējā ūdens “abstrakcijas / lietošanas” apjoma.[5]
Savukārt Latgales reģionā, kur rūpnieciskā un akvakultūras aktivitāte kopumā ir zemāka, komunālā ūdensapgāde un dzīvojamā sektora ūdens patēriņš veido ievērojami lielāku daļu no reģiona ūdens lietojuma. Reģiona attīstības programmās ir minēts, ka Latgalē līdz pat ~90% vai vairāk no kopējā ieguvuma ūdens (no kopējā svaigā ūdens abstrakcijas) ir saistīts ar iedzīvotāju ūdensapgādi, jo lielākā daļa rūpniecības un lauksaimniecības ūdens patēriņa mērījumu ir visai zemi.[6]
Pārtikas un dzērienu rūpniecība ir viena no ūdensietilpīgākajām nozarēm.
Alus darītavās, lai saražotu 1 litru alus, nepieciešami 4–6 litri ūdens, kas tiek izmantots ne tikai kā sastāvdaļa, bet arī skalošanai un dzesēšanai.[7] Minerālūdeņu un bezalkoholisko dzērienu ražošanā 1 litram produkta patērē 1,3–2 litrus ūdens.[8] Piena pārstrādē 1 litra produkta ražošanai nepieciešami 2–3 litri ūdens, lielākoties tīrīšanai un dzesēšanai.[9]
Lai gan Latvija nepieder pie ūdens resursu deficīta valstīm, resursu taupīga izmantošana ir stratēģiski svarīga. Mazāks ūdens patēriņš nozīmē gan zemākas izmaksas uzņēmumiem un mājsaimniecībām, gan mazāku ietekmi uz vidi. Ūdens resursi bieži tiek uztverti kā pašsaprotami, lai gan to nozīme ir būtiska ikvienā nozarē. Īpaši ražošanā tas atklājas netiešajos patēriņa veidos – pat ja produktā ūdens nonāk nelielos apjomos, kopējais patēriņš, kas ietver skalošanu, dzesēšanu vai citu tehnoloģisko procesu nodrošināšanu, ir ievērojami lielāks. Tas apliecina, ka ūdens taupīga izmantošana un ilgtspējīga pārvaldība ražošanas sektorā ir ne tikai vides, bet arī ekonomikas attīstības priekšnoteikums.[10]
Noslēdzot jāuzsver, ka ūdens patēriņš saimniecībās un ražošanā ir cieši saistīts ar valsts ekonomisko izaugsmi un dzīves kvalitāti.
Ražošanas procesi – no pārtikas pārstrādes līdz kokapstrādei un enerģētikai – nav iedomājami bez būtiska ūdens patēriņa, un tieši šeit redzama šī resursa kā ekonomikas balsta loma. Ūdens nozīme bieži kļūst redzama tikai tad, kad tā pietrūkst, tāpēc efektīva pārvaldība un racionāla izmantošana ļauj vienlaikus nodrošināt rūpniecības un lauksaimniecības attīstību, mājsaimniecību vajadzības un uzņēmumu konkurētspēju. Tieši šī līdzsvara saglabāšana ir galvenais priekšnoteikums ūdens resursu ilgtspējīgai izmantošanai Latvijā.
