Dzeramā ūdens patēriņš un kvalitāte Latvijā

Ū vitamīns
5 days ago
5 min read

Ūdens, lai arī šķietami pašsaprotams, tomēr ir dzīvības pamats uz Zemes. Bez tā nav iespējama ne cilvēku, ne dzīvnieku, ne augu eksistence. Mēs to lietojam dzeršanai, ēdiena gatavošanai, higiēnai un neskaitāmos ražošanas procesos. Tīrs un pieejams dzeramais ūdens ir svarīgs faktors sabiedrības veselībai, ekonomiskajai attīstībai un vides ilgtspējai.

Cilvēka organisms sastāv no aptuveni 60-70% ūdens, un bez tā cilvēks var izdzīvot tikai dažas dienas.

Ūdens veic būtiskas funkcijas organismā – regulē ķermeņa temperatūru, transportē barības vielas, izvada toksīnus un nodrošina šūnu darbību.[1]

Lai gan Zeme tiek dēvēta par zilo planētu, patiesība ir satraucoša – saldūdens veido tikai 3% no visām ūdens rezervēm uz Zemes. Pārējais ūdens jeb 97% ir sāļš, tāpēc nav dzerams bez dārgas apstrādes. Vēl vairāk – lielākā daļa saldūdens krājumu ir sasalusi ledājos un nav tieši pieejama izmantošanai. Tas nozīmē, ka pieejamā saldūdens daudzums ir niecīgs, salīdzinot ar kopējo ūdens daudzumu uz visas Zemes. Šī realitāte padara ūdeni par vienu no vērtīgākajiem resursiem uz planētas un liek pārdomāt mūsu patēriņa paradumus.

Latvija ir bagāta ar saldūdeņiem – tie aizņem aptuveni 3,7% no valsts teritorijas. Mūsu valsts lepnums ir:

vairāk nekā 12 000 upju ar kopējo garumu vairāk nekā 38 000 kilometru;
vairāk nekā 2200 ezeru, no kuriem 16 ir lielāki par 10 km²;
bagātīgi pazemes ūdeņi, kas nodrošina kvalitatīvu dzeramo ūdeni.

Šie resursi padara Latviju par vienu no Eiropas ūdens bagātākajām valstīm uz vienu iedzīvotāju.[2]

Latvijas ūdens resursi veidojušies daudzu gadu tūkstošu laikā. Kvartāra nogulumi veido galvenos pazemes ūdens horizontus, kas nodrošina kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Visizplatītākie ir:

augšdevona horizonta ūdeņi – dziļums 50–150 m, augsta kvalitāte;
vidusdevona horizonta ūdeņi – dziļums 150–300 m, mineralizācija var būt paaugstināta;
kvartāra gruntsūdeņi – dziļums līdz 20 m.[3]

Latvijas ūdens bilance ir pozitīva – gada laikā mēs patērējam mazāk nekā 2% no atjaunojamajiem ūdens resursiem, kas ir ievērojami mazāk par 10% slieksni, ko starptautiskā praksē uzskata par robežu, kas brīdina par iespējamām ūdens resursu problēmām.[4]

Lielākais dzeramā ūdens ieguves avots Latvijā (~70% no kopējā saražotā dzeramā ūdens daudzuma) ir tieši pazemes ūdens resursi, kas tiek uzskatīti par drošākiem ūdens resursiem nekā virszemes, jo ir pasargātāki no iespējama cilvēku darbību radīta piesārņojuma.[5]

Latvijā 2024. gada sākumā bija 1,872 miljoni iedzīvotāju, no tiem aptuveni 85% pieejama centralizētā ūdensapgāde.[6]

Kopējais iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens daudzums pārsniedz 230 tūkstošus m³ vienā diennaktī. Īpaši izceļas galvaspilsētas patēriņš – Rīgā gadā tiek patērēti aptuveni 100 miljoni m³ ūdens jeb ap 100 m³ uz katru iedzīvotāju. Vidējais diennakts patēriņš uz vienu cilvēku ir 100–120 litri.

Lai gan kopējais ūdens patēriņš Latvijā pēdējās desmitgadēs ir samazinājies, šī tendence lielā mērā ir saistīta ar demogrāfiskiem un tehnoloģiskiem faktoriem. Iedzīvotāju skaits kopš 1990. gadiem ir būtiski sarucis, un tas tieši ietekmē patērētā ūdens apjomu. Vienlaikus mājsaimniecībās un sabiedriskajās ēkās plaši ieviestas ūdeni taupošas tehnoloģijas – ūdens maisītāji ar aeratoriem, ekonomiski skalojamie tualetes podi, veļas un trauku mazgājamās mašīnas ar zemāku ūdens patēriņu.

Arī sabiedrības attieksme mainās – arvien vairāk iedzīvotāju apzinās ūdens resursu vērtību un cenšas ūdeni patērēt atbildīgi. Notiek darbs, izmantojot informatīvas kampaņas un vides izglītību, kas sekmē ūdens lietošanas paradumu maiņu.

Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvijas iedzīvotāju vidējais diennakts dzeramā ūdens patēriņš (100–120 litri uz vienu cilvēku) ir zem Eiropas Savienības vidējā rādītāja, kas svārstās no 120 līdz 150 litriem. Piemēram, Vācijā tas ir aptuveni 125 litri, bet Spānijā – vairāk nekā 130 litri dienā. Šāda pozīcija liecina par salīdzinoši efektīvu dzeramā ūdens resursu izmantošanu Latvijā, lai gan atsevišķās pašvaldībās patēriņš joprojām ir augstāks nekā optimāli nepieciešams.[7]

Viens no būtiskākajiem ūdenssaimniecības izaicinājumiem ir ūdens zudumi centralizētajās sistēmās. Vidēji ūdens zudumu īpatsvars Latvijā ir 20–25%, taču atsevišķos novados tas pārsniedz 30%, pat sasniedzot 40%, kas liecina par sistēmu novecošanos un nepietiekamu investīciju līmeni. Rīgā un citās lielākajās pilsētās situācija ir labāka, taču mazāk apdzīvotajās vietās infrastruktūra bieži vien ir tehniski un morāli novecojusi. Latvijas ūdensapgādes tīkli daudzviet būvēti vēl 20. gadsimtā, un daļai cauruļvadu vecums pārsniedz 40 gadus. Lielā daļā lauku teritoriju tiek izmantoti azbestcementa, tērauda vai čuguna cauruļvadi, kas ir pakļauti korozijai un mehāniskiem bojājumiem.

Lai gan pēdējās desmitgadēs piesaistīts ievērojams Eiropas Savienības fondu finansējums ūdenssaimniecību sakārtošanai, kopējais investīciju deficīts joprojām ir liels. Saskaņā ar Valsts kontroles un VARAM novērtējumiem līdz 2030. gadam būtu nepieciešams ieguldīt vairāk nekā 500 miljonus eiro, lai būtiski uzlabotu ūdens un kanalizācijas infrastruktūru visā valstī.[8]

Uzlabota monitoringa sistēma, viedie ūdens skaitītāji, savlaicīga noplūžu noteikšana un cauruļvadu atjaunošanas programmas ir būtiski soļi ūdens zudumu samazināšanai un ilgtspējīgas apgādes nodrošināšanai.

Latvijas ūdensapgādes sistēmas ir ļoti dažādas:

30% sistēmu piegādā mazāk par 10 m³ ūdens diennaktī;
60% sistēmu piegādā no 10 līdz 100 m³ diennaktī;
tikai neliela daļa sistēmu ir vidējas vai lielas (virs 100 m³/d).

Tas nozīmē, ka lielākā daļa sistēmu apkalpo salīdzinoši mazu iedzīvotāju skaitu, tā atspoguļojot Latvijas apdzīvotības īpatnības.[9]

Pilsētās ar modernām ūdenssaimniecībām (Rīgā, Daugavpilī, Liepājā) praktiski visiem iedzīvotājiem tiek nodrošināta centralizētā ūdensapgāde. Savukārt mazākās pilsētās un lauku reģionos daudzi izmanto vietējos resursus – ciemu ūdensapgādi, artēziskos urbumus vai individuālas akas.

Dzeramā ūdens kvalitāti Latvijā regulē stingri valsts un Eiropas Savienības tiesību akti. Galvenie regulējošie dokumenti ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 547 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības” (29.09.2023.) un Eiropas Parlamenta Direktīva 2020/2184 par dzeramā ūdens kvalitāti (16.12.2020.).

Veselības inspekcija ir galvenā institūcija, kas atbild par dzeramā ūdens uzraudzību no avota līdz patērētājam. Šī uzraudzība ietver nepārtrauktu sabiedrības veselības novērtējumu un riska analīzi attiecībā uz dzeramo ūdeni.

Ūdensapgādes uzņēmumi veic regulāru monitoringu, pārbaudot:

fizikālos parametrus (temperatūra, duļķainība, krāsa);
mikrobioloģisko sastāvu (baktērijas, vīrusi);
ķīmisko sastāvu (metāli, nitrāti, pesticīdi).[10]

Sistemātiskai analīzei rezultāti tiek iesniegti Veselības inspekcijai, kura atbilstoši kompetencei:

uzrauga un kontrolē normatīvo aktu ievērošanu dzeramā ūdens nekaitīguma jomā;
kontrolē dzeramā ūdens nekaitīguma nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam;
kontrolē dzeramā ūdens ņemšanas vietu aizsardzības prasību izpildi.[11]

Publiskajā telpā ir uzsvērts, ka

Latvijas krāna ūdens kvalitāte ir starp pasaulē augstākajām. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju var droši dzert ūdeni tieši no krāna bez papildu apstrādes.[12]

Kvalitātes kontroli papildus nodrošina:

akreditēti laboratoriju centri (piemēram, E. Gulbja laboratorija, SIA “Vides audits”), kur iedzīvotāji var veikt dzeramā ūdens analīzes;
vides institūcijas (piemēram, LVĢMC), kas uzrauga virszemes un pazemes ūdeņu ekoloģisko stāvokli un palīdz novērst piesārņojuma riskus.

Visu šo pasākumu mērķis ir nodrošināt, ka pie patērētāja nonāk ūdens, kas atbilst likuma prasībām un ir nekaitīgs cilvēku veselībai.

Latvija ir īpašā situācijā – mums ir bagātīgi ūdens resursi, bet tas nedrīkst radīt pašapmierinātību. Globālā ūdens krīze un klimata pārmaiņas skar arī mūs.

Lai saglabātu savu privilēģiju un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, nepieciešama:

nepārtraukta investīciju plūsma infrastruktūras modernizācijā;
inovatīvu tehnoloģiju ieviešana;
sabiedrības izglītošana un iesaiste;
starpnozaru sadarbība un koordinācija;
ilgtermiņa plānošana un riska pārvaldība.

Ūdens nav tikai resurss – tas ir mūsu kopīgais mantojums un atbildība, kas ir vienkārša, bet absolūta, – nodot šo dāvanu tālāk. Latvijas ūdens bagātības ir pārbaudījums mūsu gudrībai un rūpēm. Ūdens neatgriežas – tas tikai pārvietojas.