Notekūdeņi un to attīrīšana
- Ū vitamīns
- Sep 25
- 6 min read
Updated: 3 days ago
Katra cilvēka paradumi gan sadzīvē, gan dažādos ražošanas procesos rada ievērojamu ūdens resursu piesārņojumu. Piesārņotos ūdeņus, kas aizplūst no mājsaimniecībām, ražotnēm un lietus notecēm, sauc par notekūdeņiem. To savākšana, attīrīšana un droša novadīšana vidē ir būtiska, lai pasargātu cilvēku drošību un veselību, saglabātu augsti nemainīgu ūdens resursu dabā kvalitāti un nodrošinātu pareizu dabas resursu izmantošanu.
Notekūdeņus iedala trīs grupās:
sadzīves notekūdeņi – rodas mājsaimniecībās, dažādu fizioloģisko, higiēnas un sadzīves darbību dēļ, satur organiskās vielas, slāpekli, fosforu un mikroorganismus;
ražošanas notekūdeņi – rodas dažādos saimnieciskās darbības ražošanas procesos. Bez sadzīves notekūdeņos minētajām vielām, tie var saturēt ķīmiskas vielas, smagos metālus un citas bīstamas piesārņojošās vielas, kas specifiski veidojas konkrētā ražošanas procesā;
lietus ūdeņi - veidojas no atmosfēras nokrišņiem, tiem nonākot uz segtiem laukumiem, notekot no ēku jumtiem, ielām un citām teritorijām, bieži satur naftas produktus, smiltis, sāli un mikroplastmasu.[1]
Lai efektīvi samazinātu piesārņojošo vielu ietekmi, notekūdeņu attīrīšana notiek vairākos posmos. Vispirms veic notekūdeņu mehānisko attīrīšanu, no notekūdeņiem atdalot lielgabarīta priekšmetus (tekstila izstrādājumi, papīrs, plastmasas gabali u.c.), suspendētās vielas (smiltis, grants, stikls) un peldošās vielas (eļļas, tauki, naftas produkti un citas viegli uzpeldošas vielas), sagatavojot notekūdeņus nākamam attīrīšanas posmam.
Bioloģiskā attīrīšana ir notekūdeņu attīrīšanas posms, kurā dzīvi mikroorganismi – galvenokārt baktērijas, pārstrādā notekūdeņos esošās organiskās vielas un barības vielas. Mikroorganismi pārstrādā piesārņotājus, pārvēršot tos par oglekļa dioksīdu, ūdeni un jaunu biomasu, samazinot notekūdeņos piesārņojošo vielu klātbūtni. Papildus organisko piesārņotāju pārstrādei, bioloģiskā notekūdeņu attīrīšana nodrošina arī slāpekļa un fosfora savienojumu samazināšanu, kas ir būtiski, lai novērstu eitrofikāciju (aizaugšanu) ūdenstilpēs.
Latvijā visbiežāk izmanto aktīvo dūņu tehnoloģiju, notekūdeņus sajaucot ar mikroorganismiem bagātu aktīvo dūņu maisījumu un pievadot gaisu sīku burbulīšu veidā, lai nodrošinātu pietiekamu izšķīdušā skābekļa daudzumu mikroorganismu dzīvotspējai un aktīvai darbībai.
Lai mērķtiecīgi samazinātu slāpekļa un fosfora savienojumu koncentrāciju, bieži pielieto tādus procesus kā:
nitrifikācija – amonija pārveidošana nitrātos aerobos apstākļos;
denitrifikācija – nitrātu pārveidošana slāpekļa gāzē anoksos apstākļos;
bioloģiskā fosfora noņemšana, kad mikroorganismi uzkrāj fosforu savās šūnās.
Bioloģiskā attīrīšana ir būtisks posms, kas nodrošina, ka attīrītie notekūdeņi atbilst normatīvajām prasībām un samazina negatīvo ietekmi uz dabiskajām ūdens ekosistēmām.[2]
Papildu attīrīšanas posmi, kuros samazina mikropiesārņotājus, piemēram, farmaceitiskās vielas un mikroplastmasu, Latvijā pagaidām pielieto ierobežoti, taču citviet pasaulē šim mērķim izmanto tādas tehnoloģijas kā ozonēšana, ultravioletais apstarojums vai membrānu filtrācija.
Kad notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas process ir pabeigts, mikroorganismus, kuri savu darbu ir paveikuši, ir jāatdala no attīrītiem notekūdeņiem un spējīgākos no tiem jāatgriež atkal bioloģiskā notekūdeņu attīrīšanas procesa sākumpunktā. Mikoorganismu kopumu, kas nav vairāk darbspējīgs, sauc par liekajām dūņām un tās ir jāatdala no notekūdeņu attīrīšanas procesa. Šo procesu sauc par lieko dūņu apstrādi – šo bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas blakusproduktu stabilizē un atūdeņo, samazinot tā apjomu. Ļoti lielās bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās liekās dūņas pirms atūdeņošanas izmanto biogāzes ražošanā, pēm tam tās izmantojot kā augsnes ielabotāju lauksaimniecībā. Mazākās bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās liekās dūņas parasti atūdeņo un nogādā uz kompostēšanas laukiem, kuros gatavo notekūdeņu kompostu izmantošanai lauksaimniecībā kā augsnes ielabošanas materiālu.[3]
Saskaņā ar Eiropas Savienības Direktīvu 91/271/EEK visām pilsētām ar iedzīvotāju skaitu virs 2000 jānodrošina centralizēta notekūdeņu savākšana un attīrīšana.[4] Latvijā šo prasību īsteno un uzrauga Valsts vides dienests, kas pārrauga centralizēto notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu, savukārt Klimata un enerģētikas ministrija nodrošina politikas veidošanu un normatīvās bāzes izstrādi.
Šobrīd Latvijā darbojas vairāk nekā 1300 bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu, no kurām lielākā daļa attīrīto notekūdeņu atbilst normatīvajām prasībām. Pilsētās 98% notekūdeņu savāc centralizēti un 94% no tiem attīra atbilstoši normām, ik gadu attīrot vairāk nekā 180 miljonus m³ notekūdeņu.[5] Tomēr Valsts vides dienesta dati liecina, ka aptuveni 26 bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas joprojām attīrītos notekūdeņos pārsniedz atļauto piesārņojumu un rada ilgstošu vides piesārņojumu. Šī situācija norāda uz nepieciešamību pēc pastiprinātas uzraudzības, skaidrāka tiesiskā regulējuma, sabiedrības un apkalpojošā personāla izglītošanas, kā arī atbalsta mehānismiem gan individuālajiem lietotājiem, gan mazajām pašvaldībām, kas cenšas ieviest videi drošus notekūdeņu attīrīšanas risinājumus.[6]
Notekūdeņu attīrīšanā arvien lielāku uzmanību pievērš inovatīviem risinājumiem un jaunām tehnoloģijām. Lielākajās bioloģiskajās notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ievieš digitalizācijas un automatizācijas risinājumus, kas ar dažādu sensoru un datu pārraides palīdzību ļauj uzraudzīt notekūdeņu attīrīšanas procesu reāllaikā, attālināti kontrolēt darbību un paaugstināt sistēmu efektivitāti.
Būtisku lomu mūsdienu pieejā ieņem arī enerģijas atgūšana notekūdeņu attīrīšanas procesā, piemēram, biogāzes ražošana no liekajām dūņām un siltuma reģenerācija, kas samazina notekūdeņu attīrīšanas ekspluatācijas izmaksas un sekmē klimata pārmaiņu mērķu sasniegšanu.
Paralēli tam attīstīta aprites ekonomikas pieejas, kurās iespējams atgūt vērtīgus resursus, piemēram, fosforu, kā arī izmantot apstrādātās liekās notekūdeņu dūņas kā organisko mēslojumu lauksaimniecībā.
Lai arī Latvijā šobrīd mikropiesārņotāju likvidēšanas tehnoloģijas vēl ir attīstības sākumposmā, to ieviešana nākotnē ir reāla un nepieciešama, lai nodrošinātu vēl augstāku notekūdeņu attīrīšanas kvalitāti. Mūsu valstī ir virkne veiksmīgu piemēru, kas apliecina, ka, gudri plānojot un investējot, ir iespējams ieviest ilgtspējīgus un modernus notekūdeņu apsaimniekošanas risinājumus.
Piemēram, Nākotnes ciemā, Glūdas pagastā, Jelgavas novadā, ir izbūvētas jaunas bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ar notekūdeņu caurplūdes jaudu 100 m³ diennaktī, kā arī ir izbūvēti jauni sadzīves kanalizācijas tīkli. Šīs iekārtas aizstāj vairāk nekā 40 gadus vecās, novecojušās un tehnoloģiski neatbilstošās notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, kas līdz šim nespēja pietiekami attīrīt ciema notekūdeņus un mazināt nepatīkamo smaku. Projekts ir daļa no “LIFE GoodWater IP” programmas un vērsts uz ūdens kvalitātes uzlabošanu Auces upē, kā arī dzīves kvalitātes celšanu ciema iedzīvotājiem.[7]
Dažādās pašvaldībās īstenotie un plānotie notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtu modernizācijas projekti apliecina, ka, ieviešot mūsdienīgas tehnoloģijas, iespējams būtiski uzlabot notekūdeņu attīrīšanas efektivitāti, samazināt ekspluatācijas izmaksas un mazināt piesārņojuma negatīvo ietekmi uz vidi.
Daudzviet aizstāj novecojušas, tehnoloģiski neatbilstošas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas ar modernām sistēmām, kas nodrošina gan augstāku notekūdeņu attīrīšanas kvalitāti, gan to drošāku darbību. Tā tiek uzlabota ne tikai ūdens kvalitāte tuvākajās ūdenstilpēs, bet arī dzīves kvalitāte iedzīvotājiem, mazinot smaku un iespējamos sanitāros riskus.
Energoefektivitāte un procesu automatizācija kļūst par prioritāti – viedās vadības sistēmas, sensori un optimizētas gaisa pievades (aerācijas) mikroorganismiem tehnoloģijas ļauj precīzi kontrolēt notekūdeņu attīrīšanas posmus, samazinot lieku enerģijas patēriņu un veicinot racionālu resursu izmantošanu.
Īpaša uzmanība veltīta lieko notekūdeņu dūņu apsaimniekošanai. Atūdeņošanas un apstrādes iekārtu atjaunošana palīdz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas ir būtisks solis klimata pārmaiņu mazināšanā.
Lai šāda pieeja turpinātu attīstīties arī nākotnē, ir būtiski veicināt zināšanu un pieredzes apmaiņu starp pašvaldībām, kā arī popularizēt veiksmīgos piemērus, kas var kļūt kā iedvesma citiem reģioniem.
Būtiski izaicinājumi notekūdeņu apsaimniekošanā ir mazajās pašvaldībās un lauku reģionos, kur centralizētās kanalizācijas sistēmas nav pieejamas. Šādās teritorijās izmanto individuālos jeb decentralizētos risinājumus, piemēram:
notekūdeņu septiķi ar infiltrācijas laukiem;
bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas;
slēgtie notekūdeņu krājrezervuāri.
Septiķi ar infiltrācijas sistēmu ir tehniski vienkāršs un salīdzinoši lēts decentralizēto kanalizācijas sistēmu risinājums. Tie sastāv no nogulsnēšanas tvertnes un infiltrācijas lauka, kur notiek papildu notekūdeņu attīrīšana. Sistēmas efektivitāti būtiski ietekmē vietējie ģeoloģiskie apstākļi – īpaši grunts filtrācijas spējas un gruntsūdens līmenis. Ja augsne ir mālaina vai infiltrācija nav tehniski iespējama (piemēram, augsta gruntsūdens līmeņa dēļ), šāds risinājums kļūst neefektīvs un var radīt piesārņojumu videi.
Bioloģiskās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kuras paredzētas notekūdeņu attīrīšanai uz vietas, nodrošina augstu attīrīšanas pakāpi, ja tās pareizi ekspluatē un regulāri apkalpo. Šīs iekārtas ir piemērotas individuālām mājsaimniecībām, nelielām apbūvēm vai ciemiem, kur nav pieejama centralizētā kanalizācija. Tām nepieciešama elektroapgāde, regulāra gaisa padeve un atbilstoši izbūvēta attīrīto notekūdeņu novadīšanas vieta (piemēram, filtrācijas lauks vai virszemes ūdensobjekts), kas ļauj samazināt ietekmi uz vidi.
Notekūdeņu krājtvertnes ir hermētiski noslēgtas tvertnes, kas paredzētas visu īpašumā radīto notekūdeņu uzkrāšanai. Tajās attīrīšana nenotiek, tāpēc nepieciešama regulāra notekūdeņu izvešana ar asenizācijas transportu uz centralizētajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Šis risinājums piemērots īpašumiem, kuros uzturas īslaicīgi vai notekūdeņu daudzums ir neliels. Ilgtermiņā šāda pieeja var būt finansiāli neizdevīga, īpaši vietās ar augstu ūdens patēriņu.
Lai gan decentralizētās kanalizācijas sistēmas sniedz iespēju nodrošināt sanitāros pakalpojumus arī ārpus centralizētās infrastruktūras, to efektīva darbība Latvijā bieži ir apgrūtināta. Problēmas rodas gan uzturēšanas trūkuma, gan neatbilstošas ekspluatācijas dēļ – nav nodrošināta uzkrāto dūņu regulāra izvešana, iekārtas neapkalpo atbilstoši tehniskajiem noteikumiem, kā arī nereti konstatē nelegālu notekūdeņu novadīšanu vidē. Tas rada būtisku apdraudējumu gan gruntsūdeņu kvalitātei, gan virszemes ūdensobjektiem.
Notekūdeņu apsaimniekošana Latvijā pēdējos gados ir piedzīvojusi būtisku attīstību – īpaši centralizētajās sistēmās, kur tiek modernizētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, ieviestas viedās tehnoloģijas un samazināts enerģijas patēriņš.
Vienlaikus decentralizētajās teritorijās joprojām pastāv būtiski izaicinājumi, kas saistīti ar nepietiekamu apkopi, uzraudzību un lietotāju informētību.
Lai gan tehniskie risinājumi ir pieejami, to efektivitāte ir tieši atkarīga no pareizas ekspluatācijas un pārdomātas pārvaldības. Ilgtspējīgai notekūdeņu apsaimniekošanai visā valstī ir nepieciešamas ne tikai investīcijas infrastruktūrā, bet arī ilgtermiņa atbildība gan no iedzīvotājiem un ūdens lietotājiem, gan institūcijām.
[6] https://www.vvd.gov.lv/lv/jaunums/26-notekudenu-attirisanas-iekartas-latvija-ilgstosi-piesarno-vidi
[7] https://www.jelgavasnovads.lv/lv/jaunums/atklaj-nakotnes-ciema-jaunas-notekudenu-attirisanas-iekartas?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.perplexity.ai%2F