Latvijas pilsētu ūdens aprites cikls
- Ū vitamīns
- Sep 25
- 3 min read
Updated: 4 days ago
Ikvienā Latvijas pilsētā ūdens aprites cikls ir būtiska pilsētas infrastruktūras sastāvdaļa, kas nodrošina tīra dzeramā ūdens piegādi iedzīvotājiem un efektīvu notekūdeņu apsaimniekošanu. Šis cikls ietver vairākus posmus, kas garantē ūdens kvalitāti un pieejamību:
ūdens ieguve un attīrīšana;
ūdens uzglabāšana;
ūdens sadale;
notekūdeņu savākšana;
notekūdeņu attīrīšana;
attīrīta ūdens novadīšana vidē.
Lielākais dzeramā ūdens ieguves avots Latvijā (~70% no kopējā saražotā dzeramā ūdens daudzuma) ir tieši pazemes ūdens resursi, kas tiek uzskatīti par drošākiem ūdens resursiem nekā virszemes, jo ir pasargātāki no iespējama cilvēku darbību radīta piesārņojuma.
Centralizētajai ūdensapgādei Latvijas pilsētās galvenokārt izmanto artēziskos pazemes ūdeņus, bet viensētās un nelielās apdzīvotās vietās plaši izmanto gruntsūdeņus, kas ir mazāk pasargāti no piesārņojuma. Urbumu dziļums atkarībā no ģeoloģiskajiem apstākļiem konkrētajā vietā ir no pāris desmitiem metru līdz pat 600 metriem.[1]
Pēc ieguves ūdens tiek novadīts uz attīrīšanas iekārtām, kur tas tiek attīrīts no piemaisījumiem un mikroorganismiem. Mehāniskā filtrācija ir ūdens attīrīšanas process, kura pamatā ir fizisku daļiņu atdalīšana no ūdens. Tā ir viena no vienkāršākajām un biežāk izmantotajām metodēm ūdens sagatavošanā. Process darbojas pēc principa, ka ūdens tiek izlaists cauri filtrējošam materiālam, kas pilda sava veida sietiņa funkciju. Filtrs fiziski aiztur ūdenī neizšķīdušās daļiņas, kas ir lielākas par filtra poru (kanālu) izmēru, savukārt attīrītais ūdens plūst cauri.
Filtrācijas efektivitāti nosaka filtra materiāla poru diametrs. Piemēram, ja filtrs sastāv no granulētas aktivētās ogles ar granulu diametru no 0,1 līdz 1 mm (100–1000 mikroni), tas spēs efektīvi aizturēt daļiņas, kas ir aptuveni šādā izmērā. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka liela daļa ūdenī esošo neizšķīdušo daļiņu ir daudz mazākas, parasti ar izmēru no 0,1 līdz 20 mikroniem. Arī mikroorganismi (baktērijas, vīrusi), kuru izmērs parasti ir no 0,4 līdz 3 mikroniem, ar tīru mehānisko filtrāciju netiek aizturēti.
Mehāniskā filtrācija ir neatņemama sastāvdaļa ūdens attīrīšanas staciju darbībā. Tā ir īpaši svarīga, ja ūdens tiek ņemts no atklātiem avotiem, piemēram, upēm, ezeriem vai ūdenskrātuvēm, jo šajos avotos parasti ir daudz vairāk suspendēto daļiņu un nogulšņu. Pilsētu dzīvokļos un privātmājās mehāniskie filtri bieži tiek uzstādīti kā pirmsfiltri jeb iepriekšējās attīrīšanas filtri, lai pasargātu smalkākus filtrus un ierīces no lieliem mehāniskiem piemaisījumiem un uzlabotu ūdens kopējo kvalitāti.
Pēc mehāniskās filtrācijas, kas efektīvi atdala lielākas cietās daļiņas, ūdens bieži vien joprojām satur sīkas suspendētās daļiņas, izšķīdušās vielas, kā arī baktērijas un vīrusus, kurus mehāniskie filtri nespēj aizturēt. Lai nodrošinātu dzeramā ūdens atbilstību visām kvalitātes prasībām, tiek izmantotas citas attīrīšanas metodes, kas papildina mehānisko filtrāciju.
Viens no veidiem ir koagulācija un flokulācija. Šajā procesā ūdenim pievieno ķīmiskas vielas (koagulantus), kas liek sīkām daļiņām salipt kopā, veidojot lielākus, smagākus veidojumus – flokulas. Šīs flokulas pēc tam ir vieglāk nosēdināt tvertnēs vai filtrēt ar nākamo mehāniskās filtrācijas posmu. Šī metode ir īpaši efektīva duļķainības samazināšanai.
Lai iznīcinātu mikroorganismus[2], piemēram, baktērijas un vīrusus, kas var izraisīt slimības, ūdens tiek dezinficēts. Visizplatītākās dezinfekcijas metodes ir:
hlorēšana – hlors vai hlora savienojumi tiek pievienoti ūdenim, lai iznīcinātu patogēnus. Tā ir efektīva un salīdzinoši lēta metode, kas nodrošina arī atlikušo dezinfekcijas efektu ūdensapgādes tīklā;
ultravioletais (UV) starojums – ūdens tiek pakļauts UV gaismai, kas bojā mikroorganismu DNS un neļauj tiem vairoties. Šī metode ir efektīva un nerada blakusproduktus, taču nenodrošina atlikušo dezinfekciju;
ozonēšana – ozons (O3) ir spēcīgs oksidētājs, kas efektīvi iznīcina mikroorganismus un noņem krāsu, smaku un garšu, tomēr ozons ūdenī ātri sadalās un neuztur savu dezinfekcijas spēju ilgstoši.
Augstākai ūdens kvalitātei tiek izmantotas arī citas filtrācijas metodes, piemēram:
aktīvās ogles filtrācija – aktivētā ogle efektīvi adsorbē (piesaista) organiskās vielas, hloru, smakas un garšas, uzlabojot ūdens organoleptiskās īpašības;
membrānu filtrācija – šīs metodes (piemēram, reversā osmoze, nanofiltrācija) izmanto ļoti smalkas membrānas, kas spēj atdalīt pat vismazākās daļiņas, izšķīdušās vielas un pat vīrusus. Tās ir dārgākas, bet nodrošina ļoti augstu ūdens attīrīšanas pakāpi.
Pēc attīrīšanas un dezinfekcijas dzeramais ūdens pa sarežģītu cauruļvadu tīklu (ūdensvadiem) tiek novadīts patērētājiem – mājsaimniecībām, uzņēmumiem un iestādēm.
